Būtiskākās lietas mēs sakām klusi, mīlestības vārdus neizkliedzam.

Saruna ar vienu no pasaulē visslavenākajiem mūsdienu latviešu komponistiem Pēteri Vasku žurnāla FIGARO decembra-februāra numurā.

Aktuālā tēma ir himnas maiņa?

Absolūti nepieņemam ideja. Himna ir mūsu Himna, kuru okupācijas gados mēs dziedājām sirdī. Es nesaprotu, kas šiem cilvēkiem prātā, kuri kaut ko tādu sākuši vispār apspriest.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Jūs teicāt, ka Latvijā valda bezcerīgs pragmatisms. Vai šodien joprojām tā ir?

Mani skumdina tas, ka mūsu valstī ņem virsroku tendence, ka mēs pieprasām maizi un spēles. Tas ir gala sākums. Mani tas uztrauc. Tas faktiski saēd Eiropas Savienības valstis, un rezultātā izveidojas gļēva patērētāju sabiedrība. Bet galīgi jau mēs vēl negāžamies šajā bezdibenī.

Šā gada jūnijā tikāmies Pēterbaznīcā Jūsu dziesmu cikla “Mīlas dziesmas” pirmatskaņojumā, veltītā Imantam Ziedonim. Baznīca bija klausītāju pilna. Šis nav vienīgais piemērs, kad šāda mūzika piepildaauditorijas.

Jā, vienmēr viens garīgi pozitīvas mīlestības uzlādēts cilvēks ir nesalīdzināmi lielāka vērtība nekā desmit patērētāju sabiedrības pārstāvju. Svarīgi, lai garīgi uzlādētie cilvēki, kuri, protams, vienmēr būs mazākumā, varētu noturēt to otro pusi, kas ir inerti, kuri nav dzirdējuši vārdu “ideālisms”, kuri īsti nezin, kas ir mīlestība, izņemot pašam pret sevi. Manas dzīves, mans kā komponista uzdevums ir, kā es to saprotu, dot garīgos impulsus caur mūziku. Es dodu stāstu cilvēkiem, ka eksistē viens cits ceļš, kurš ir grūtāks, bet daudz interesantāks, un kurš ir tik skaists. Šī garīgā kāpšana ir tāda – jo augstāk kāp, jo tālāk redzi, un dzīve, visa pasaule ir tik skaista.

Vai ir sajūta, ka mēs Latvijā esam pārdzīvojuši mulsuma, zināmas bezcerības gadus? Vai cilvēki vairāk tiecas pēc garīguma, arī mūzikā?

Es tam ticu un ticēšu līdz galam. Es tā vienmēr bērnišķīgi un naivi domāju, ka tas taču nevar būt Dieva plānos, ka mēs tā vienkārši izplēnēsim tajā garlaicīgi kaitinošajā masu kultūras pliekanumā. Man tā liekas – vai tāpēc mēs esam nākuši pasaulē un tik ilgi gaidījuši atkal Latvijas augšāmcelšanos, lai to visu tā notrallinātu? Tāpēc katram, kas to saprot, kas spēj dot šo, nezinu vai tā var teikt – garīgo barību, ir jāstrādā daudz dedzīgāk savā mūzikā, visās mākslās. Mēs esam varbūt labākā, izdevīgākā situācijā nekā citur. Esmu runājis ar daudziem ārzemju žurnālistiem, kas te atbrauc, un viņi saka, ka viens mūsdienu komponists nevar piepildīt, teiksim, Ķelnes Domu ar klausītājiem tāpēc, ka to mūziku nesaprot. Tā ir sveša un attālināta. Bet mūsu klausītāji to saprot, izdodas piepildīt Pēterbaznīcu, arī Domu. Jo mums ir daudz tādu komponistu, kuri nav aizgājuši tādā mūzikas sacerēšanas līmenī, ka tam vairs nav nekādas saistības ar cilvēku, viņa jūtām, garīgo nepieciešamību. Mums tā saite nav pārrauta, kas mūsdienu mūzikā diemžēl bieži mēdz notikt. Es nekad neesmu domājis, kā patikt ar savu mūziku, esmu vienkāršs puisis, kurš raksta tā, kā to prot, jūt un saprot.

 Absolūti atdodot sevi ikvienā skaņā, absolūti karsti, kaut arī tas var būt ļoti klusi, bet lai tas būtu degoši. Man, protams, patīk mūzikā degt, liesmot, bet tagad kaut kā sanāk, ka kļūstu aizvien klusāks. Visas tās būtiskākās lietas mēs sakām klusi, mīlestības vārdus jau mēs neizkliedzam. Mīlestības skaņas jau arī nevar izkliegt ar kaislu – jā. Jā, nesen lasīju tādu pozitīvu vēsti, ka iepretim vecajai Eiropai mums ir lielāks koncertu apmeklētāju skaits, lielāks teātru apmeklētāju skaits. Nav tik skumīgi, kā dažbrīd vājuma brīžos šķiet. Viena svarīga lieta, ko vēlos uzsvērt, – ir labi, ka ir pilna Pēterbaznīca, pilns Doms, bet Latvijā ir ļoti daudz brīnišķīgu, skaistu baznīcu.  Daudzās no tām nekad nav skanējusi augstvērtīga mūzika, profesionāls koris. Man tā vienmēr licies, ka mums daudz vairāk ir jāiet pie tautas, vairāk jābrauc prom no galvaspilsētas, jāpiepilda šīs lauku baznīcas.

Teksts: Otto Ozols